Mani te mazliet forsē publicēt kādus savus stopstāstus. Šis tas atrodams arīdzan iekš draugiem, ceļojumu sadaļas, bet, kāpēc ne - varētu apkopot palēnām tos arī šeitan. Plus vēl kādu bildi varbūt piemest klāt...
Tātad - tas notika tālajā 2007` gadā... Un darīju to viens pats.
Pavasaris - skaistākais gadalaiks. Latvijā. Un gan jau ka citur arī. Zaļš un zied. Un smaržo. Putni dzied. Jau otro gadu devos medīt pavasari.
Sākums meklējams pagājušā gada maija sākumā - aizstopoju uz Liepāju, sanāca palikt jūras malā teltī nakšņot. Sapratu, ka citus gadus noteikti atkārtošu, modificēšu savu pavasara ķeršanu.
18. maijā pēdējā lekcija augstskolā, ejot pāri Vanšu tiltam un vērojot krāšņo apkārtni un jauko laiku, pārdomāju iespēju - vai startēt šodien? Parēķināju laiku un nolēmu, kāpēc ne šodien. Dzima doma modificēt braucienu uz Liepāju to pagarinot.
Tā kā dzīvoju netālu no abām lielajām Kurzemes šosejām, nav problēmu ar stopiem uz Kurzemi. Protams, nav problēmas arī ar stopiem pa citām LV (un ne tikai LV) vietām, bet visērtāk ir, ja šoseja "pie kājām"...
Pēc LU pa dienas vidu daudz pārdomāju - esmu slinks pēc dabas - vai tiešām man tas jādara. Veselības stāvoklis arī tāds dīvainais - itkā šķiet, ka ir temperatūra, nevar saprast, vai acis sāp. Slima sajūta. Bet būšana ārā - ārstē. Piespiedu sevi, aptinu šalli ap kaklu un ap sešiem vakarā izgāju Liepājas šosejas virzienā. Saule vēl augstu un mašīnas brauc straumēm. Pēc pieredzes jutu, ka līdz Liepājai visticamāk ar divām aizbraukšu. Nepagāja ne 10 minūtes, kad apstājās čalis ar cementvedēju un piedāvāja braukt līdz Brocēniem. Pusotras stundas laikā biju Brocēnos. Liepājas šoseja - bedraina un šaura. Bet tas ir visnotaļ pozitīvi stopētājam. Lauki visapkārt - dzelteni. Anneniekos un Kaķeniekos zied baltās ābeļziedu kupenas, Latvijas pļavas pilnas ziedošu pieneņu. No šoferīša uzzinu, ka Brocēnu cementa rūpnīcas teritorijā ir lēta un laba ēstuve. Pa 1.5 Ls var paēst uz visu dienu. Tikai darba laiks ir līdz 15.00. Laba ēstuve ir arī brocēnos braucot iekšā pirms krustojuma pa kreisi. Veikaliņš un kafe.
Brocēnos nepaiet ne 10 minūtes, ka mani jau paņem vieglais audi un vēl pēc pusotras stundas es jau esmu Liepājas Rimi. Ārprātīgi skaisti grobiņas vēja parki, kad saule zemu nolaidusies. Šis šoferis ir meistars. Kvintesence no sarunas ar viņu - gāzes iekārtu vislabāk likt motoriem ar lielu tilpumu, piemēram 1,8 vai 2 litru motoriem un lielākiem. Ja kādreiz gribēšu lēto VW busiņu, viņš ieteica Voyager (un nevis Transportieri)
Nopirku sešas desiņas, Lāču rupjmaizes šķēles un divas pusotrlitru limonādes pudeles. Mazliet virs diviem latiem kopā iztērēju. Devos uz Liepājas tramvaju un ar to braucu līdz pat galapunktam Ezerkrastā. No turienes jūra nav tālu - cauri mežiņam un esi pludmalē. Toties laikapstākļi man nepatika - migla un mākoņains. No saules un saulrieta ne vēsts. Vēss un dzestrs, mazliet mitrs. Bet tomēr mēness sirpis redzams un venēra, pa kreisi un mazliet uz leju no tā, arī redzama. Vēl ir gaišs. Jūra šņākuļo un met vidējus vilnīšus. Mana ideja ir doties uz dienvidiem gar jūras krastu, līdz spēki būs galā. Nogāju apmēram 8 km. TuUmsa arī bija jau klāt. Vismaz divas reizes pa liedagu brauca kautkāds auto. Kvintesence no pārdomām gar jūras malu - uz Maroku nākamvasar gribās. Bet daudz jātrenējas vēl! Jāuztrenē gan fiziskais, gan psiholoģiskais. Uzceļu telti, ugunskuru nekurinu, apēdu jēlu desiņu un maizīti, un dodos gulēt. Nepatīk, ka dienvidvējš grabina telts rāvējslēdzēju. Bet pēc kāda laika tas vairāk negrab. Laikam vēja virziens mainījies, vai arī tā stiprums.
No rīta pamostos nosacīti vēlu - ir pusastoņi. Pagājušajā gadā pamodos pēc četriem - no aukstuma. Šoreiz daudzās "ādiņas" siltumu labi noturēja. Starp citu mans dresscode bija - Gaišas bikses, džinsu krekls un džinsu jaka. Un šalle. Mugursoma - pats par sevi saprotams.
Mana sestdienas rīta doma - ja neņems mani neviens Lietuvas virzienā, braukšu tusēt ar paziņām Liepājā. Bet nepagāja ne padsmit minūtes, ka mani jau aizveda līdz pagriezienam uz Rucavu. Latvijas tīrumiem vēl agroplēves nenoņemtas, skaisti izskatās - dobe un dobe, un baltā agroplēve pāri. Latvijas dienvidrietumu gals ir mežains gals. No šosejas tā izskatījās.
Pie Rucavas pagrieziena nepaiet ne pusstunda, ka mani paņem Igeta Gaiķe (paldies Googlei), kura piedalījās LV eirovīzijas atlasē ar savu Dundari Dandari.
Spēlējusi arī izrādē "Les miserables" 
Viņa steidzas uz kādu konkursu Palangā. Brīnišķīgi! Nez, kāds būs zaļums un pavasaris Lietuvā. Veiksmīgi šķērsojam robežas un šeku reku ap vienpadsmitiem sestdienas rītā jau Palanga klāt.
Palangā Infocentrs nestrādā sestdienās un svētdienās. Pilsētas karti iemācos no galvas pie autoostas. Nav sarežģīti. Galvenā iela tieši jūrā iekšā. Un parks pa kreisi. Mans Palangas plāns - līdz jūrai un uz Dzintara muzeju.
Palangā uz dzelzs konstrukcijas ir gājēju tilts tieši jūrā iekšā. Un makšķernieki. Daudz. Uz galvenās ielas cilvēks ar papagaili un cits cilvēks ar čūsku. Kamon, mēs esam baltijas valstis... Kāpēc es to saku - uz Jomas ielas es šādas lietas neesmu redzējis. Un zivis - tādas jocīgās - ar "knābi".
Pilns ar dažādiem dzintaru izstrādājumiem, gleznām, u.c. Dodos iekš parka uz dzintaru muzeju. Nebiju iedomājies, ka tā būs kā pils...
Un Litu man nav. Tikai pusotrs lats makā. Un krājbankas debetkarte. Eju iekšā muzejā un saku - "I`m pretty sure that i can`t pay with my card here.." Un viņa saka - "Yes, you can"... Cik Latvijas muzejos var norēķināties ar debetkarti??? Izstaigāju muzeju - interesanti jau. Pietrūka gan anglisko aprakstu par eksponātiem... Dažiem bija, dažiem nebija. Protams, ka visvairāk jau imponēja ķirzaciņa dzintarā.
Tā kā mana ideja par turpmāko braucienu tiek ģenerēta pēc apstākļiem - secināju, ka Klaipēdu VARĒTU apskatīt, bet tas prasīs ekstra vienu vai pusotru dienu klāt. It kā jau varētu to atļauties, bet pienākumi, pienākumi!
Tāpēc jādodas uz šauļiem. No Palangas ārā izkļūt ir vienkārši! Pilsētas lielāko ceļu skelets joprojām prātā stāv. Un stopēt ārā no Palangas virzienā uz Šauļiem/Klaipēdu arī ir ļoti ērti. Paēdu pusdienas ap diviem un sāku stopēties. Nepaiet ne divdesmit minūtes, kad neviens neapstājas... Toties viens čalis no autostāvvietas man māj, lai nāku pie viņa. Aizeju un aprunājos - šis braukšot uz Klaipēdu un tur būs high-way uz Viļņu un Kauņu. Man tur būšot labāk stopēt, tā viņs domā. Es padomāju un piekrītu. Gan jau vietējais labāk zinās. Lietuvietis ar kaitserfingu nodarbojas. Šo to maziet angliski paļerkšķam. No Palangas uz Klaipēdu ir kādi 25 km laikam. Lielais ceļš iet apkārt līdz pat Klaipēdas aplim-krustojumam. Superīgi skaistas pļavas. Un visiespaidīgākais skats bija - zaļa pļava ar pienenēm un starp viņām kādi trīs vai četri naftas sūkņi - svārsti. Maziņi. Izrādās, ka tur esot ļoti kvalitatīvs naftas produkts, kuru neizmanto degvielā, bet gan parfimērijā. Nesanāca nobildēt, jo pārāk ātri viss notika.
Čalis iesaka stopēt šeit un braukt līdz Kryžukalnu - Vietu, no kurienes tālāk uz Šauļiem nokļūt.
Ap pustrijiem pie Klaipēdas apļa virzienā uz Šauļiem/Kauņu/Viļņu viens čalis stopo. Parunāju ar viņu - šis jau stundu stāvot. Tas nav iepriecinoši. Paejos mazliet aiz viņa un turpinu stopēt. Pēc ~20 minūtēm lietuvietis tiek paņemts. Es viņu pasveicinu un mašīna paņem mani arī. Izrādās - šoferītis ir lietuviešu puiša čoms. Tā nu šie tur runā lietuviski, pa brīdim kautko pajautā man ar. Laba sajūta ir tad, kad jūti, ka kāds angliski runā sliktāk par mani.. Bet ar to skaidrošanu.. gribēju ieskaidrot terminu "deg" un rādīju sērkociņus. Šis gandrīz apstājās.
Nokļuvu līdz Kryžkalnam (nē, tas nav slavenais krusta kalns) un līdz Šauļiem vēl kādi 60 km palikuši. Pulkstens jau puspieci nāk. Šeit pienenes jau noziedējušas. Un silts. Mazliet zem 30 grādiem noteikti. Pēc 15 minūtēm jau atkal esmu mašīnā un skaista Žemaitiene mani ved līdz pat Šauļiem. Runā krieviski. Angliski pat nezin, kas ir Snake. Tā kā man ar krievu valodu pašvaki, nonācu pie secinājuma, ka noderētu sarunvārdnīca ar šādiem tādiem vārdiņiem. It kā jau komunicēt varu, bet vārdu meklēšana aizņem daudz laika. Pa ceļam man parādīja pilsētiņu - Kelmi (Kelme). Mežonīgi iespaidīgi liela baznīca uz pārējo ēku fona. Pēc pieciem jau esmu Šauļos. Gara pilsēta. Fascinēja gājēju iela. Zaļa. Daudz lapu. Pašaura. Mājīga. Un gara. Katoļu baznīcā kalna galā notika dievkalpojums, pilna baznīca ar cilvēkiem. Arī es pāris minūtes pavēroju un paklausījos dziedājumus.
Devos tālāk ārā no pilsētas, jo doma vēl šajā vakarā bija apskatīt Krusta kalnu kurš atrodas apmēram 10 km virzienā uz Latviju. Aizveda mani vietējie viensētas saimnieki līdz turienei. Tā kā no šosejas līdz krusta kalnam ir 2 km, viņi mani ieveda līdz pašam krusta kalnam. Te sāku dzirdēt arī latviešu valodu. Izstaigāju, pabildēju.
Atkal visur zaļš. Tomēr interesanti, ka ceļa malā bija koki, kuriem vēl nebija lapas atvērušās, tie izskatās tādi miruši uz visa zaļā fona. Un kad esi tādā gatvē, mazliet skudras pār kauliem pārskrien. Ap pusdeviņiem jau atkal esmu uz šosejas un dodos LV virzienā. Prātā pavīd doma - ja paveicas, jau šovakar varētu būt LV.
Bet nesanāk. Mani paņem vietējie strādnieki kādus 5 km. Ar viņiem tiek "sadzerts" šnabis un šie dodas iekš sava ciemata. Brauc un dzer. Pulkstens jau deviņi, bet saulīte vēl spīd un ir pietiekami augstu. Lēnām eju Latvijas virzienā. Mašīnas brauc reti. Līdz Latvijas robežai kādi 35 km. Pa vidu vēl Jonišķiem jābūt. Saulīte jau norietējusi, sāku domāt par palikšanas vietu. Bet nāk mašīna, stopēju un tā apstājas. Aizvedīšot mani līdz Jonišķiem. Piekrītu. Ap vienpadsmitiem esmu Jonišķu otrā galā. Šīs divas dāmas, kas mani paņēma ne īsti angliski, ne īsti krieviski prot. Bet nu komsi komsa parunājam un saprotam viens otru. Un tas jau ir pats galvenais.
No Jonišķiem līdz Latvijai 14 km. Tumsa. Nogāju apmēram sešus km meklējot vietu teltij. Apkārt viensētas un rudzu vai rapšu lauki. Zaļuma nav - tikai pelēkums. Jo tumšs. Ar savu universālo mobīlā telefona palīdzību, kuram ir autonomas zibspuldes iespēja, apgaismoju gan sevi, gan plakātu - Rīga. Tomēr neviens mani tā arī nepaņem. Skatos - autobusu pietura. Apsēžos uz tā, un tā vien velk slīpi nolaisties. Debesis skaidras, bez mākonīša. Domu kvintesence - jautājums - vai tie debesu spīdekļi, kas ir dzeltenīgie - vai tās ir planētas? Tādus es tik divus ar redzēju - viena - Venēra, kuru es zinu, ka tā ir Venēra.. Otrs bija pilnīgi otrā galā.. austrumos. Kas tas bija? Marss varbūt? Nezinu.
Izvilku guļammaisu, jo sāka salt.
Brīnums - no rīta (ap puspieciem) šūzi nebija slapji. Un austrumu pamalē sārtojas debesis. Saullēkts. Putni sāk daudz dziedāt. Lakstīgala pogo. Un nevis viena, bet - visu laiku - kā tik iet, tā tik dzird kādas lakstīgalas dziesmu. Arvien vairāk zvirbuļu čivina. Līdz LV nav vairāk tālu - 8 km. Svaigums un skaistums. Paēdu desiņu un Lāču maizi un dodos ceļā. Tā arī līdz LV nogāju. Divas pilnas lietuviešu mašīnas aizbrauca tajā laikā. No robežas līdz Elejai arī ir kādi pāris km. Tā kā rēķinu, ka no Jonišķiem līdz Elejai ar kājām nogāju tajā naktī attālumu kā no Rīgas līdz Olainei apmēram. Beidzot ap septiņiem no rīta mani paņem fūrmanis. Šis puslietuviski puskrieviski runā ar mani. Sapratu, ka brauks pa apvedceļu līdz Rīgai. Tā nu kopistiski nokļūstam līdz apvedceļam, es domāju, ka šis brauks iekšā Rīgā kautkur. Bet šis izgriež uz Daugavpils šosejas. Tad, kad viņš pabrauca garām apvedceļam uz Tallinu, sapratu, ka drīz jāprasās ārā. Tā nu nobraucu līdz Ikšķilei. Tur nostopēju latviešu puiku, kas uz Ziepniekkalnu brauc. Nu tad beidzot. Rīga.
Šis nav nekāds dižais stopu brauciens, jā. Bet man tas bija pirmais ārpus Latvijas. Un priekš brauciena "vakars-diennakts-rīts" man liekas, bija baigi labi. Bez naudas maiņas un ar Mednieku desiņām un lāču maizi.
